Fragmenti no topošās Jāņa Apiņa grāmatas
Līdz 19. gadsimta 30. gadiem Jēkabpilī nebija ne Romas katoļu draudzes, ne baznīcas, kaut gan katoļu skaits pilsētā un apkārtnē bija ievērojams. Latīņu rita katoļu garīgo aprūpi uniātu baznīcā nodrošināja vietējie baziliāņu tēvi. Baziliāņi bija grieķu katoļi jeb uniāti, kas piederēja austrumu ritam, bet atradās vienībā ar Romas katoļu Baznīcu un pakļāvās pāvestam. Tādēļ sadarbība starp uniātiem un latīņu katoļiem šajā robežteritorijā nebija nekas ārkārtējs. Tā bija ilga un praktiska līdzāspastāvēšanas forma, kuru pārtrauca nevis teoloģisks konflikts, bet gan Krievijas impērijas administratīvie ierobežojumi.
Jēkabpils latīņu draudzes organizēšanā izšķiroša loma bija misionāriem lācaristiem. No lācaristu Ilūkstes misijas nama Dvietes draudzes diecēzes vadība uz Jēkabpili sūtīja priesteri Mateušu Miškeviču, kurš 1835. gadā uzsāka pastāvīgu latīņu rita pastorālo darbu un ielika pamatus katoļu draudzei. Šajā gadā ir sāktas arī metriku grāmatas (kristīto, laulāto, mirušo reģistri), kas ir būtisks draudzes darbības apliecinājums. Teritoriāli Jēkabpils un apkaime, tāpat kā visa Augšzeme, Zemgale un Kurzeme tolaik ietilpa Viļņas diecēzē. Par Jēkabpils draudzes izveidi lielā mērā rūpējās Viļņas bīskaps Andrejs Benedikts Klongevičs.
Bīskapa Klongeviča vēstule Mateušam Miškevičam
Viļņa, 1835. gada 23. februāris
“Kad pēc daudziem ukaziem un rīkojumiem ticīgajiem, kas pieder Romas katoļu ticībai, tika aizliegts pieņemt sakramentus no grieķu uniātu priesteriem un apmeklēt viņu dievkalpojumus — kaut arī citās lietās viņu vienība ar mums nav sarauta — notika tā, ka ievērojams skaits latīņu rita ļaužu, kas dzīvo Jakobštatē un tās apkārtnē vairāku jūdžu rādiusā, palika bez garīgās aprūpes, ko līdz šim viņiem sniedza turienes baziliāņi.
Lai steidzami novērstu šo vajadzību, un kamēr vēl pienācīgā vietā nav iesniegti nepieciešamie priekšlikumi, es aicinu Jūs, kas labi pazīstat gan vietējo situāciju, gan zināt latviešu valodu, lai saskaņā ar Jums piemītošo dedzību, ņēmis līdzi liturģiskos tērpus un svētos traukus, kas nepieciešami Vissvētākajam Upurim, bez kavēšanās dotos uz Jakobštati un tur, apspriedies ar baziliāņu priekšnieku un ievērojamākajiem iedzīvotājiem, izvēlētos kādu no viņu mājām, ierīkotu altāri, to iesvētītu un administrētu svētos sakramentus, ieviešot tādu kārtību, kāda tur iespējama.
Pēc tam atgriezieties Dvietē, bet Lieldienu laikā atkal dodieties pie viņiem, lai kopā svinētu svētkus. Turpmāk, vienojoties ar ļaudīm par noteiktām dienām, dodieties turp pats, nesūtot citus, līdz būs ieviesta pastāvīga kārtība. Dodam Jums visas nepieciešamās pilnvaras [..], lai nekas netraucētu kalpošanu. Vienlaikus, iepazinis vietējos apstākļus, sagatavojiet priekšlikumus pastāvīga oratorija (lūgšanu nams. – Aut.) izveidei un vietējā priestera uzturēšanas veidam.
Es Jums uzticu smagu pienākumu, bet cilvēku dvēseļu pestīšanas mīlestība visu atvieglos… Nekādu citu atlīdzību nesolu, jo kas gan var būt lielāks atalgojums par dvēseļu iegūšanu un to, ko dos pats Dievs.”
Šī vēstule faktiski ir Jēkabpils latīņu rita draudzes izveidošanās sākuma dokuments. Tajā skaidri redzams, ka jaunā situācija radusies administratīvu aizliegumu dēļ, un latīņu katoļiem vairs nav ļauts pieņemt sakramentus no grieķu uniātu priesteriem. Īpaši nozīmīga ir bīskapa norāde uz Miškeviča latviešu valodas zināšanām. Tas rāda, ka jaunā pastorālā struktūra nebija domāta tikai poļu vai lietuviešu ticīgajiem, bet arī vietējai latviešu videi. Jēkabpils latīņu katoļu draudze jau pašos pirmsākumos veidojās kā lokāla, daudzvalodīga guberņu pierobežas kopiena.
Vēstulē nav runas par tūlītēju baznīcas celtniecību. Sākumā pietiek ar telpu kādā privātmājā, altāri, sakramentiem un cilvēkiem. Šis ir ļoti būtisks draudzes sākuma aspekts – draudze rodas nevis no ēkas, bet no pastorālas nepieciešamības. Latīņu katoļi, kuri līdz tam saņēmuši aprūpi baziliāņu klosterī, pēkšņi paliek bez regulāriem sakramentiem, un bīskaps sūta Miškeviču šo trūkumu novērst.
Šajā vēstulē parādās arī Miškeviča nākamās darbības galvenais uzdevums – ne tikai noturēt dievkalpojumus, bet izveidot pastāvīgu kārtību, sagatavot priekšlikumus lūgšanu nama ierīkošanai un nodrošināt vietējā priestera uzturēšanu. Tātad jau 1835. gada sākumā bīskaps domā ne tikai par pagaidu palīdzību, bet par stabilas latīņu rita draudzes izveidi.
Sagatavoja Jānis Apīnis
(Turpmāk vēl)